Šis stāsts ir par jaunieti, vārdā Līva. Līva bija mantojusi no savas vecmāmiņas dīvainu un skaistu dāvanu – senatnīgu taro kāršu kastīti. Koka kastīte izskatījās grezni rotāta ar mistiskiem simboliem, un katru reizi, kad Līva tai pieskārās, viņa sajuta siltumu un maģiju, it kā tā būtu dzīva.
Vecmāmiņa vienmēr bija stāstījusi, ka šī kastīte sniedz ne tikai atbildes, bet arī dāvā mīlestību tiem, kas patiesi tic tās spēkam. Līva gan vienmēr bija bijusi skeptiska par šādām lietām, bet, ieraugot kastīti, viņa nevarēja noliegt tās īpašo pievilcību. Un tad reiz viņa nolēma izmēģināt vecmāmiņas mantojumu.
Vakarā Līva atvēra kastīti un uz galda izklāja taro kārtis. Viņa izvilka trīs kārtis – Mīlētājus, Zvaigzni un Ceļinieku. Kāršu simbolika bija skaidrāka par skaidru – tās norādīja uz negaidītu tikšanos un došanos jaunā, nezināmā mīlestības piedzīvojumā.
Dažas dienas vēlāk, Līva gāja ikdienišķā pastaigā gar jūras krastu. Vējš spēlējās ar viņas matiem, saule pamazām slīdēja tuvāk horizontam, kad pēkšņi viņa nepamanīja un paklupa pār kādu jaunu vīrieti, kurš tverdams pēdējos saules starus, bija nedaudz iesnaudies un tagad viņa drēbes bija piebirušas ar smiltīm. Līva samulsa un metās tās izkratīt.
Viņu acis sastapās, un, šķiet, gaisā uzvirmoja kas netverams. Saruna uzsākās tik dabiski, ka abi saprata, ka ir saistīti dziļāk, nekā tikai ar šo nejaušo tikšanos. Līva atcerējās kārtis un saprata, ka tās bija pareģojušas šo brīdi.
Vīrieša vārds bija Artis un viņš gan sākotnēji nenoticēja Līvas stāstam par taro kārtīm. Tomēr tas bija sākums viņu kopīgam ceļojumam – piedzīvojumam, kuru kāršu kastīte bija iepriekš pavēstījusi.